Atpakaļceļā es izbraucu ar laika rezervi, bet mazāku, nekā biju plānojis. Kāda laime, ka biju noguris un nemēģināju norīt uzreiz vairāk, nekā spēju sakošļāt. Autobuss, gan starppilsētu, gan vietējais Telavivā, iekļuva vakara sastrēgumos, un līdz mājām es kūlos gandrīz četras stundas, bet vēl taču vajadzēja savākt un iepakot velo!
Saule sliecās uz rietu, bet ceļojums – uz likumsakarīgu noslēgumu. Telefona baterija strauji sēdās, saprast, kur ir kāda sabiedriskā transporta pietura, svešā valstī nebija tik vienkārši, nedēļu ilgais nogurums lika sevi manīt kā vēl nekad. Lēkājot no autobusa uz autobusu gluži kā balerīnai no vienas gudrona mucas uz citu, ap astoņiem es tomēr tiku līdz Nātanam. Fiksi sametis mantas bagāžniekā, es iemetu velo kastē un tālredzīgi aptinu ar speciālu pasta līmlenti.
Līdz snaužošo tērauda kondoru nometnei tikām raiti, bet radās jautājums – kurš terminālis? Visuresošais internets arī šeit sniedza atbildi: izlidošanas terminālis Wizz Air nez kāpēc ir trešais, lai gan pēc tam tevi kā tādu kartupeļu maisu iemet smagā auto kravas kastē, lai pārvestu uz pirmo.
Noplēšamais skočs izrādījās ļoti noderīgs: tik zobainu pārbaudi savos klejojumos līdz šim vēl nebiju sastapis. Daudziem jo daudziem pasažieriem lika burtiski atvērt koferi un dot robežsargam apostīt visas netīrās apenes kopā un katras atsevišķi. Vēl vairāk, pieprasīja pat atvērt smaržu flakonus, kas tika vesti dāvanā.
Man nenācās demonstrēt velošortus ar godīgi nopelnītiem sviedriem, bet pašu braucamo piekasīgie drošībnieki aizvilka uz mazgāšanu, pulēšanu un ievaskošanu papildu rentgenu. Protams, velo nācās vilkt ārā no kastes, protams, steigā pazaudēju skrūvītes, protams, tas nelīda skenera rāmī, un protams, man atrada 2 paciņas zāles, 75 meskalīna tabletes, 5 iepakojumus skābes, pusi sālstrauka kokaīna un veselu lērumu visu šķirņu un krāsu trankvilizatoru, kā arī tekilu, romu, kasti alus, pinti tīra ētera un amilnitrītu.
Bet tā kā Izraēla ir psytrance meka un jautroties šeit mīl, izturējās ar sapratni, atņēma visu, izņemot velosipēdu, un atlaida uz visu vienīgo pusi – to, kas ved uz autobusu uz nākamo termināli. Kamēr sēdēju tukšām rokām, pārmiju pāris vārdus ar ukraiņiem, kuri bez pieredzes sakaros ar Izraēlas muitu bija atbraukuši pamazliet par vēlu un raustījās kā uzvilkti nesaprotamo ciparu biļetē dēļ – viņu lidmašīna jau ir aizlidojusi, vai arī šajā laikā ir tikai reģistrācija reisam?
Godājamajai publikai uz uzgaidāmā soliņa iekāpšanas kartes bija trīs dažādās valodās, bet saprotamāks no tā nekas nekļuva. Kā mācēju, nomierināju brāļus slāvus ar cerību, ka par 100% uzskatu to par reģistrācijas, nevis izlidošanas laiku, un ka viņiem vēl ir iespēja. Par laimi, tā arī izrādījās – tiesa gan, ja man vēl bija divdesmit minūšu rezerve, lai nodotu īrēto simkarti, tad viņi iestiprinājās gluži kā Lego konstruktora detaļa tieši iekāpšanas rindā.
Dažas stundas – un lūk, esmu Baltijas drēgnajā pelēcībā. Lietus un šķīdonis, miega trūkums padarīja savu melno darbu, bet es tik un tā biju priecīgs redzēt dzimto zemi un tēti, kurš jau daudzus gadus pacieš manus vojažus un pacietīgi vadā šurpu turpu.
Kāds tad ir manu klejojumu iznākums, manu veltīgo mēģinājumu saprast vismaz kaut ko, sajust, kā iekārtota pasaule, ar ko dzīvo cilvēki, kurp iet progress un kas ir labums, bet kas ļaunums?
Mans pasaules uzskats nav izkustējies ne no vietas, un diez vai jebkad vairs piedzīvos kardinālas izmaiņas, pārāk stabils ir pamats, proti, zinātniskais skatījums uz pasauli. Es joprojām uzskatu reliģiju par ļaunumu, varbūt ne vislielāko, bet būtisku. Gan šabats, gan kašruts, gan fundamentālisti, kas dzīvo no pabalstiem – visām šīm abominācijām un aberācijām nevajadzētu pastāvēt saprātīgi iekārtotā sabiedrībā, neraugoties uz kultūras bagātību, ko, iespējams, arī rada stingrie rāmji. Taču to nav iespējams sasniegt tik ilgi, kamēr idiotiska mitoloģiskā uzvedība būs efektīva vairošanās stratēģija (jeb “Re, kā musulmaņi vairojas”).
Kā valsts Izraēla ir brīnišķīga, un cilvēki tur ir labi, mēģina nomest no rīkles senā zombija roku, kurš no kapa tur viņus ar savu kaulaino delnu. Vai arābi šajā vietā būtu izveidojuši labāku valsti? Šaubos, ņemot vērā beduīnu apmetņu stāvokli. Mūsdienu pasaulē valstis eksistē de facto, bet de iure rodas pēc tam, pašas no sevis.
Kurš ir vainīgs, ka cilvēkiem rīcībai vajadzīgi spilgti tēli, nesasniedzami ideāli, elki un ikonas, pretnostatījums “mēs un viņi”? Neviens, evolūcija ir radījusi mūs tādus. Taču vienīgais veids, kā pārvarēt bezdibeni – nav saldbalsīgie Ņūeidža dziedājumi stilā “nost ar nošķirtības ilūziju” un nav bļāvieni par to, kam ir tiesības uz zemi vēsturiski vai no dzimtās reliģijas skatpunkta. Vienīgais veids ir beidzot atzīt patiesību, neaizvērt acis uz to, ka cilvēks – ir tikai pērtiķis, kurš spējis pacelties pāri pagātnei, bet pagaidām tikai to noliedzot. Tas ir kā Vipasanā – nedrīkst aizdzīt sliktas domas ar spēku, var tikai pieņemt, ka tu tās izjūti, un maigi novirzīt sevi tālāk. Tāpat arī cilvēkiem ir jāatzīst, ka mūsu valdnieks ir senais dzīvnieciskais smadzeņu slānis, limbiskā sistēma, automātiskais fotografēšanas režīms, kas parasti ir efektīvs un ērts, taču vēl kā kļūdās, analizējot to sarežģīto civilizāciju, kas izaugusi, lai arī stihiski, bet tomēr izmantojot racionālo sākumu, proti, apziņu. Kamēr mēs neatzīsim savas īpatnības un trūkumus, mēs nespēsim tos pārvarēt, pieņemot tos kā savu daļu, bet maigi ievirzot emocijas vajadzīgajā gultnē.
Man bieži jautā reālajā dzīvē, kā gan tu tā viens pats aizbrauci, vai nav bailīgi, nav grūti? Vienam gan būtu bailīgi un grūti, jā. Par laimi, es nepavisam nebiju viens, ar mani bija visi tie cilvēki, kas man palīdzēja. Tie ir gan kaučsērferi, gan Cilvēks ar lielo burtu Maiks no karstajām dušām, gan vienkārši nejauši pretimnācēji, kuri neatzīst robežas un tautas, ir gatavi palīdzēt viņiem nepazīstamam cilvēkam un kuri tiecas pārvilkt tievu saprašanās stīdziņu pāri senās cilts domāšanas bezdibeņiem.
Viņi nav ideāli, bet viņi ir mana ģimene, nevis tie garā nabagie, kas asociē sevi ar tās vai citas valsts uzplaukumu par sliktu citām, ar reālpolitiku, Vareno Krieviju vai Brīvo Ameriku, karina birkas par geiropu, maidauniem vai putinoīdiem-mrazoīdiem (uz ko arī es pats sliecos, ko tur slēpt).
Vai man patika Izraēlā? Ļoti.
Kas visvairāk? Kibucs un Maiks.
Vai es tur atgriezīšos? Gribētu, bet pasaule ir liela. Atkal klejojumu gars sauc ceļā manu nemierīgo prātu, atkal gribas piedzīvojumus, brīnumus un neparastas tikšanās. Saka, ka pasaulē vairs nav atlikuši baltie plankumi, bet manā apziņā to ir pilns, un nav aizraujošākas nodarbošanās kā turpināt aizpildīt šo krāsojamo grāmatiņu.
